JAUNO OLIMPISKO VĒSTNIEKU SESIJA GRIEĶIJĀ

Lai vārdos aprakstītu burvību, kas mīt Starptautiskās Olimpiskās akadēmijas teritorijā, tas aizņemtu vairākas lappuses, grāmatas un apjomīgus sējumus, kuros tiek izstāstīta katra dalībnieka pieredze, kas atspoguļotu 2 nedēļu notikumus Grieķijā. Olimpija – mierpilns ciemats ar dvēseli un mīlestību. Tā ir sporta dzimtene.

Sesijas galvenais temats ir: “Olimpiskā kustība un olimpisms digitālajā laikmetā”, un tās īpašais temats ir: “Fizisko aktivitāšu veicināšana, izmantojot digitālās iesaistīšanās stratēģijas un virtuālo sportu”. Sesiju apmeklēja aptuveni 125 jaunieši no 80 valstīm.

Nav nevienas rases, reliģijas vai tautības, kas šķirtu vai iezīmētu atšķirību starp vienu un otru. Mūsdienās visizplatītākā frāze ir: “…Kā Tevi sauc? No kurienes Tu esi?”, un neatkarīgi no atbildes, nezinot otras personas izcelsmes vietu vai pat neprotot izrunāt cilvēka vārdu, tālāk ir sirsnīgs smaids, kas ir draudzības aizsākums, kas nebaidās no attāluma, un, lai arī vairākas valstis, jūras vai pat kontinenti to šķir, olimpisma mīlestība kļūst ar katru dienu stiprāka un spēcīgāka. Atvadas no iepazītajiem cilvēkiem ir visgrūtākās, bet apzinot mūsdienu tehnoloģiju iespējas, tiek saglabāta pārliecība par tālāku kontaktu uzturēšanu un draudzības attīstīšanu.

Pirmās divas dienas norisinājās Atēnās – ekskursija uz Akropoli, Akropoles muzeju, kā arī  uz Panatinaiko stadionu Atēnās, kas ir vienīgais stadions pasaulē, kas pilnībā būvēts no marmora, kā arī maratona dzimšanas vieta. Sesijas atklāšana svētki norisinājās Atēnās, kur pavērās brīnišķīgs skats uz Akropoli un fonā skanēja simfoniskā mūzika. Mūsu, sesijas dalībnieku, olimpiskais laiks Antīkajā Olimpijā bija sācies. 13. jūnijā pēcpusdienā ieradāmies Antīkajā Olimpijā ar platu smaidu sejā, aktīvi un motivēti. Šis laiks Olimpijā tika pavadīts ar lekcijām, diskusijām grupās, sporta aktivitātēm, mākslas nodarbībās un kultūras pasākumos. Īpaši emocionāli bija sociālie vakari, kur bija iespēja pabūt tik dažādās valstīs un kultūrās, bija sajūta, ka vienā vakarā biju apceļojusi pasauli, baudot arī nacionālās uzkodas un dzērienus.

Daudzās diskusijās mēs sapratām, ka mēs neesam atšķirīgi: mēs visi tiecamies pēc sapņiem un mūs aizkustina sports, nevis uzvara, bet gan gluži pretēji – mācīšanās piecelties pēc kritiena. Esam piedzimuši sapņotāji un no savas ikdienas vēlamies dot ieguldījumu mūsu sabiedrībā. Nonācām pie skaistākās atziņas: neviens no klātesošajiem jauniešiem nevar pārējiem parādīt, kas ir olimpisms, jo tas nav literatūrā apgūstams termins; tas ir tik maģisks un īpašs, tas ir atrodams katrā, un tas, kas mums jādara katrā pasaules daļā, ir vadīt zēnus, meitenes, jauniešus, pieaugušos vai gados vecākus cilvēkus, lai atrastu olimpismu katrā no mums. Olimpismu nemāca: tas tiek meklēts mūsu pašu būtībā un parādīts pasaulei, lai mainītu nelielu tās daļu.

Diskusijas par e-sportu, kas mūsdienās ir tik svarīgas un nozīmīgas, dod iespēju izmantot tehnoloģijas lietderīgi. Ir jādod jebkuram cilvēkam iespēja attīstīties visās jomās, jo šis gadsimts ir arī tehnoloģiju gadsimta sākums. Tas ir tikai sākums, jo mūsdienu cilvēkiem ir jāapzinās, ka tehnoloģijas attīstīsies vēl vairāk un nekad nekur nepazudīs. Tāpēc tās ir jāspēj izmantot lietderīgi, lai panāktu iecerēto mērķi saistībā ar sportu. Ar tehnoloģiju palīdzību un apzinātu mērķi ir iespējams jauno paaudzi vairāk virzīt uz priekšu – mūsu gadījumā olimpiskā kustībā. Protams, ka pasaule ir dažāda, jo to veido dažādi cilvēki, bet visiem kopā mums ir spēks. Tā pat kā jaunā sporta devīze – ātrāk, augstāk, spēcīgāk un kopā. Tikai kopā varam ko sasniegt, daloties, saņemot un attīstoties.

Ikvienam cilvēkam noteikti ieteiktu piedalīties jauniešu sesijā Olimpijā. Lekcijas, pieredzes apmaiņa un olimpiešu stāsti, kas emocionāli iespaidoja un radīja prieka asaras acīs. Bija patiess prieks satikt olimpisko spēļu dalībnieks un gūt vērtīgas atziņas no viņiem. Visvairāk atmiņā man palika Džastina Dufora-Lapointe – Kanādas slēpotāja brīvajā stilā.

Esot kopā Antīkajā Olimpijā bija iespēja iztēloties sporta sacensību pirmsākumus – mums garām skrēja antīkā laika sportisti. Sajūtas bija neaprakstāmas, tās motivē vairāk un spēcīgāk darboties olimpiskā kustībā, jo mēs esam nākotne. Olīvu zaru vainagi mums visiem uz galvas un smaids sejā, un katram savas domas par savu sporta veidu. Tas nav aprakstāmi, tas ir jājūt! Ņemot vērā pieredzēto es vēlos uzsvērt, ka olimpisms ne tikai ir sacensības un treniņi, bet kopumā veido cilvēku kā personību – veselā miesā vesels gars.