Olimpiskais zibsnis – Latvijas Olimpiskā akadēmija

Piedāvājam Latvijas Radio žurnālista Gunāra Jākobsona radio raidījuma OLIMPISKAIS ZIBSNIS „OLIMPIĀDES SPĒLES ( I – XXXI)” teksta versiju.

Gunāram Jākobsonam piestāv skaitļi, un arī viņa paša profesionālā statistika ir gana iespaidīga – par sporta žurnālistu nostrādājis vairāk nekā 60 gadu, pieder ātrlasīšanas rekords – vairāk par 300 vārdiem minūtē, vadījis reportāžas no 13 olimpiskajām spēlēm un 30 pasaules čempionātiem hokejā, ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2011.g.) un 2000. gadā, par lielo ieguldījumu radio žurnālistikā, viņš saņēma Cicerona balvu. 2010. gadā ieguvis Latvijas Gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas sportā.
Ik dienu LR2 klausītāji ne tikai no G. Jākobsona uzzina jaunākās ziņas, bet arī dzird uzdziedam kopā ar kolēģi Sandru Glāzupu.

Sagaidot XXXI olimpiādes spēles Riodežaneiro, Gunārs Jākobsons sagatavojis īpašu olimpisko raidījumu ciklu „ Olimpiskais zibsnis”. 2016. gada jūlijā ik dienu klausītājus iepazīstināja ar interesantākajiem faktiem iepriekšējo trīsdesmit olimpisko spēļu vēsturē „Olimpiskā zibšņa” fakti noderēs ikvienam skolēnam, studentam, arī mājsaimniecei, minot krustvārdu mīklu, un ikvienam, kam interesē sports.

Piedāvājam Latvijas Radio 2016.gada raidījumā „ Olimpiskais zibsnis” ik dienu skanējušo, sākot ar 1. līdz 31.jūlijam.

I olimpiādes spēles – ATĒNAS 1896.gads

Tās notika 1896.gada pavasarī un bija pirmās olimpiskās spēles kopš 393.gada. Par antīko spēļu atjaunošanas iniciatoru, mūsdienu olimpisko spēļu tēvu, uzskatāms franču
augstmanis Pjērs de Kubertēns. Uzsverot saistību ar senajām spēlēm, tās notika Atēnās – antīko olimpisko spēļu dzimtenē – ar devīzi „Citius, Altius, Fortius” – ātrāk, augstāk,
spēcīgāk. Grieķijā bija politiska un ekonomiska krīze un pēc karaliskās ģimenes lūguma komersants Georgios Averoffs ziedoja gandrīz vienu miljonu drahmu, lai atjaunotu seno marmora stadionu un spēles varētu notikt. Stadiona priekšā uzstādīja dāsnā komersanta un filantropa statuju, kur tā atrodas vēl joprojām. Pirmajās mūsdienu olimpiskajās spēlēs piedalījās četrpadsmit valstu 245 sportisti, sacenšoties deviņos sporta veidos – cīņu sportā, paukošanā, peldēšanā, riteņbraukšanā, svarcelšanā, šaušanā, tenisā, vieglatlētikā un vingrošanā. Spēļu organizācija tolaik ļoti atšķīrās no mūsdienās ierastās prakses. Piemēram, netika celts olimpiskais ciemats, savu uzturēšanos Atēnās atlēti apmaksāja paši, un vairāki ārzemju sportisti piedalījās tikai tāpēc vien, ka spēļu laikā atradās Grieķijā. Taču ar šīm pirmajām olimpiskajām spēlēm 1896.gadā Atēnās sākās jauns, spožs laikmets olimpiskās kustības vēsturē.

II olimpiādes spēles – PARĪZE 1900.gads
Otrās olimpiskās spēles risinājās Vincennes velodromā (Parīzē) un ilga no 14.maija līdz pat 28.oktobrim. Salīdzinot ar pirmajām olimpiskajām spēlēm pirms četriem gadiem,
krietni bija pieaudzis dalībnieku skaits. Parīzē startēja, pēc manā (G. Jākobsona) rīcībā esošajiem datiem, 997 sportisti no divdesmit četrām valstīm, sacenšoties deviņpadsmit sporta veidos. Kā jau mājiniekiem pienākas, viņi izcīnīja visvairāk olimpisko godalgu – kopā 101: 26 zelta, 41 sudraba un 34 bronzas medaļas. Amerikāņu iegūtā medaļu raža bija uz pusi mazāka. Jāatzīmē, ka Parīzē pirmo un vienīgo reizi pagājušajā gadsimtā notika sacensības kroketā un kriketā, kas ir tuvs beisbolam. Starp citu, dažas kriketam līdzīgas spēles ar nūju un bumbiņu pazīstamas jau kopš 13.gadsimta. Interesanti, ka, piemēram, airēšanas sacensību oficiālajā programmā bija iekļauta arī sadaļa „Glābšanas dienests”, bet peldētājiem garākā distance spēlēs bija 4000 metru, kamēr tagad garākā olimpiskā distance ir 1500 metru. Un vēl, britu sportiste Šarlote Kūpere, uzvarot tenisa vienspēļu turnīrā Parīzē, kļuva par pirmo olimpisko čempioni sievieti.

III olimpiādes spēles – SENTLUISA 1904.gads
Trešās mūsdienu olimpiskās spēles notika tālajā Sentluisā, Misūrī štatā ASV. Pilsēta nosaukta par godu Francijas karalim Luijam IX, un oficiāli tā tiek dēvēta arī par „Vārtu
pilsētu” un „Kurgānu pilsētu”. Desmit gadus pirms spēlēm tur uzbūvēja Venraita torni, vienu no pirmajiem debesskrāpjiem pasaulē. Tā lielākā atpazīstamība nāca līdz ar olimpiskajām spēlēm, kur startēja tuvu pie 700 sportistiem no trīspadsmit valstīm. Triumfēja spēļu rīkotāji amerikāņi. Dažas nianses, ar ko saistās pirmās olimpiskās spēles Amerikas kontinentā. Šajās spēlēs SOK prezidents pasniedza olimpisko spēļu diplomu ASV prezidentam Teodoram Rūzveltam par īpašiem nopelniem olimpiskās kustības attīstībā. Tagad ir nodibināts olimpisko spēļu ordenis – Olimpiskās komitejas augstākais apbalvojums. Peldētāji Sentluisā pirmo reizi sacentās mākslīgā ūdens tilpnē. Uzvarētāji boksā drīkstēja startēt arī nākamajā svara kategorijā. Savukārt ASV sprinteris Džordžs Peidžs bija pirmais melnādainais olimpisko spēļu čempions 200 metru un 400 metru barjerskrējienā. Amerikāņi ieguva 78 zelta medaļas, 82 sudraba un 79 bronzas godalgas, kopā sensacionāli – 239 medaļas. Vācija, kas neoficiālā vērtējumā palika otrajā vietā, ieguva vien 13 godalgas.

IV olimpiādes spēles – LONDONA 1908.gads
Tās bija iecerēts rīkot Itālijā, taču Vezuva izvirduma dēļ 1906.gadā spēles pārcēla uz Londonu. Rīkotāji īpaši nesteidzās. Lielbritānijas karalis Edvards VII spēles atklāja 27.aprīlī, bet tās noslēdzās 31.oktobrī. Tostarp dalībnieku skaits bija itin mūsdienīgs – 22 valstis deleģēja vairāk nekā 2000 sportistu, un viņi mērojās spēkiem vairāk nekā 100 disciplīnās 22 sporta veidos. Īpaši jāatzīmē, ka šajās olimpiskajās spēlēs pirmo reizi plīvoja dalībvalstu karogi un Londonā pirmo reizi uz starta drīkstēja iziet tikai amatieri. Olimpiskajā programmā pirmo reizi ziemas sporta veids, proti, daiļslidošana un tenisa sacensības notika gan ārā, gan slēgtā hallē. Ceturtajās olimpiskajās spēlēs Londonā amerikāņiem „pogas” izgrieza Apvienotās Karalistes sportisti – 146 olimpiskās godalgas, tostarp 56 zelta medaļas. Tālākajās valstīs neoficiālajā vērtējumā – ASV 47 un Zviedrijai 25 olimpiskās godalgas.

V olimpiādes spēles – STOKHOLMA 1912.gads
Tās atklāja Zviedrijas karalis Gustavs V, un tajās piedalījās visu piecu apdzīvoto kontinentu pārstāvji. Tas notika pirmo reizi olimpisko spēļu vēsturē. Tāpat kā pirmajāsolimpiskajās spēlēs Atēnās, visas vieglatlētikas disciplīnas norisinājās viena mēneša ietvaros, lai arī atklāšanas ceremonija notika daudz agrāk. Tā bija pirmā reize, kad rezultātus fiksēja ar elektrisko hronometru un peldēšanas sacensībās drīkstēja piedalīties arī sievietes. Savukārt 1912.gadā pēdējo reizi notika sacensības abrocīgā diska un šķēpmešanā, kā arī lodes grūšanā. Stokholmā no spēļu programmas svītroja boksu, jo Zviedrijā bokss ar likumu bija aizliegts. V olimpiskajās spēlēs piedalījās rekordliels sportistu skaits, pāri par 2400 atlētiem 14 sporta veidos, un šajās spēlēs uzvarētāji saņēma īstas zelta medaļas, jo vēlāk, arī mūsdienās, pirmo vietu ieguvēji saņem sudraba medaļas, kas ir apzeltītas.

VI olimpiādes spēles – 1916.gads
1914.gadā Parīzē Starptautiskās Olimpiskās komitejas kongresā tika apstiprināts olimpiskais karogs. Bija paredzēts, ka pirmo reizi to uzvilks mastā pēc diviem gadiem Berlīnē VI olimpiskajās spēlēs, bet sākās Pirmais pasaules karš, un pirmo reizi olimpiskās spēles nenotika. Tā kā par šīm spēlēm atgādina tikai kārtas skaitlis – sestās, tālab šoreiz arī par olimpisko karogu. Tā idejas autors ir mūsdienu olimpisko spēļu pamatlicējs Pjērs de Kubertēns. Olimpiskajā karogā uz balta fona attēloti kopā savīti pieci apļi– zils, dzeltens, melns, zaļš un sarkans. Šie apļi simbolizē olimpiskās saimes vienotību un draudzību starp visu kontinentu tautām, un nav pareizs dažkārt dzirdamais apgalvojums, ka apļi ir kontinentu simbols. Olimpisko karogu uzvelk mastā spēļu atklāšanas ceremonijā, un galvenajā arēnā tas plīvo visu olimpisko spēļu laiku. Noslēguma dienā olimpiskais karogs tiek nolaists un rīkotājas pilsētas mērs to tradicionāli nodod Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidentam, kurš savukārt karogu nodod tālāk nākamo olimpisko spēļu rīkotājas pilsētas pārstāvjiem, jo formāli spēles rīko nevis valsts, bet gan pilsēta. Olimpisko karogu pirmo reizi spēlēs pacēla 1920.gadā Antverpenē, septītajās olimpiskajās spēlēs.

VII olimpiādes spēles – ANTVERPENE 1920.gads
Beidzies Pirmais pasaules karš un saistībā ar Beļģijas iedzīvotāju pārciestajām sāpēm kara laikā tiesības rīkot spēles piešķīra Antverpenei. Spēlēs nepiedalījās to valstu pārstāvji, kuras bija izraisījušas šo lielo tautas slaktiņu. VII olimpiādes spēles 1920.gada 20.aprīlī atklāja Alberts pirmais, un tajās pirmo reizi mastā tika uzvilkts olimpiskais karogs ar pieciem apļiem un pirmo reizi skanēja arī olimpiskais zvērests. Šis gods tika beļģu paukotājam Vikoram Buanam. Olimpiskais vicečempions 1500 metru skrējienā 1959.gadā brits Filips Noels-Beikers, būdams atbruņošanās eksperts, saņēma Nobela miera prēmiju. Neraugoties uz pārdzīvotajām kara šausmām, spēļu dalībnieku skaits turpināja augt, un Antverpenē startēja jau vairāk nekā 2600 sportistu no 29 pasaules valstīm. Sacensības risinājās 22 sporta veidos. VII olimpiskajās spēlēs triumfēja Amerikas Savienoto Valstu sportisti, izcīnot kopā 95 godalgas, tostarp 41 zelta medaļu, zviedriem bija 64, bet Apvienotās Karalistes sportistiem – 43 olimpiskās godalgas.

VIII olimpiādes spēles – PARĪZE 1924.gads
Mūsdienu olimpisko spēļu idejas autors Pjērs de Kubertēns ļoti vēlējās, lai olimpiskās spēles notiktu viņa dzimtajā pilsētā Parīzē, un tas otro reizi īstenojās 1924.gadā, kad tur
risinājās VIII olimpiādes spēles. Jau, cīņā par tiesībām tās sarīkot, Francijas metropole bija apsteigusi ne tikai Romu, bet arī Losandželosu un Riodežaneiro. Spēļu popularitāte pagājušā gadsimta sākumā kļuva aizvien jaušamāka, un arī Parīze pārspēja iepriekšējos rekordus gan valstu, gan dalībnieku skaita ziņā. 1924.gadā startēja aptuveni 3000 sportistu no 44 pasaules valstīm, sacenšoties 126 disciplīnās. Medaļu lauvas tiesa tika amerikāņiem – 99, to skaitā 45 zelta, francūžiem 38, somiem 37 godalgas. Zīmīgs ir fakts, ka Latviju šajās olimpiskajās spēlēs pārstāvēja vairāk nekā 40 sportistu, to skaitā 15 futbolisti. Šīs bija pirmās olimpiskās spēles, kurās piedalījās Latvijas komanda, gan neizcīnot nevienu godalgu. Lielākie panākumi bija svarcēlājam, sporta biedrības „Krauze” pārstāvim Kārlim Leilandam, kurš izcīnīja 5.vietu pieccīņā – raušanā ar vienu roku, grūšanā ar vienu roku, spiešanā ar abām rokām, raušanā ar divām rokām un grūšanā ar divām rokām, summā paceļot 497,5 kilogramus. Drīz pēc Parīzes spēlēm noteikumi mainījās un no programmas svītroja abus vienrocīgos vingrinājumus. Ja Parīzē sportisti būtu sacentušies trīscīņā, tad Leilands saņemtu bronzas medaļu. Jāpiebilst, ka divus gadus iepriekš Kārlis Leilands kļuva par Pasaules vicečempionu smagajā svarā un bijis arī pieckārtējs Latvijas meistars. Viņš sekmīgi startēja arī nākamajās olimpiskajās spēlēs 1928.gadā Amsterdamā. Savukārt divkārtējais Eiropas čempionāta bronzas laureāts cīkstonis Alberts Zvejnieks divos olimpiskajos startos iekļuva pirmajā desmitniekā.

IX olimpiādes spēles – AMSTERDAMA 1928.gads
Spēles notika Nīderlandes galvaspilsētā Amsterdamā, kas cīņā par šo spēļu rīkošanu apsteidza savu vienīgo konkurenti Losandželosu. Šīs bija pirmās spēles, kurās atklāšanas
ceremonijā olimpiskajā stadionā pirmā iesoļoja Grieķijas delegācija, jo grieķi ir mūsdienu spēļu aizsācēji, un kā pēdējie stadionā ienāca mājinieki. Šī tradīcija pastāv arī mūsdienās. Sportistu skaits tuvu trijiem tūkstošiem, kuri reprezentēja vairāk nekā 40 valstis. Parādi vēroja vairāk nekā 50 000 skatītāju. Neoficiālajā vērtējumā atkal nepārspēti palika amerikāņi – 22 zelta, 18 sudraba un 16 bronzas medaļas, kopā 56. Vāciešiem 31, somiem 25 godalgas. Latviju devītajās olimpiskajās spēlēs pārstāvēja 14 atlēti, vairums no viņiem vieglatlētikā. Taču labākie rezultāti, tāpat kā pirms četriem gadiem Parīzē, bija svarcēlājam. 32 gadus vecais Kārlis Leilands trīscīņā ierindojās 4.vietā. Interesanti, ka Leilandam nācies spēļu laikā izglītot tiesnešus, kuri bieži vien jautājuši, vai jūs esat Letlands no Leilandes vai Leilands no Letlandes. Taču tas netraucēja Austrijas un Igaunijas tiesnešiem vairākkārt neatzīt Leilanda pacēlumus, par kuru atbilstību noteikumiem nav bijis nekādu šaubu. Kā rakstīja tolaik populārais žurnālists Ādolfs Plūme: „Ja mūsu čempions nebūtu nevainīgi notiesāts, tad viņš iegūtu, ja ne pirmo, tad katrā ziņā otro vietu”. Leilands bija tā laika izcilākais svarcēlājs.
Otrā pasaules kara beigās viņš emigrēja uz Vāciju, pēc tam pārceļoja uz dzīvi ASV, kur 1961.gada ziemā aizgājis aizsaulē 66 gadu vecumā.

X olimpiādes spēles – LOSANDŽELOSA 1932.gads
Par tiesībām rīkot olimpiskās spēles, savā trešajā mēģinājumā beidzot uzvarēja Losandželosa, kur 1932.gadā notika X olimpiādes spēles. Tās 1932.gada 30.jūlijā Losandželosas Memoriālajā kolizejā atklāja ASV viceprezidents Čārlzs Kērtiss. Tās bija pirmās olimpiskās spēles, kuras neapmeklēja valsts pirmā persona. Tolaik ASV prezidents bija Herberts Hūvers. 1929. gadā bija sākusies krīze, un Lielās depresijas laikā daudzu valstu sportisti finansiālu apstākļu, kā arī lielā attāluma dēļ spēlēs nevarēja ierasties, tādēļ Losandželosā vien 37 valstu pārstāvji, nedaudz vairāk par 1300 atlētiem. Daži nozīmīgi fakti par šīm spēlēm, uz kuru rīkošanu, starp citu, Losandželosa bija vienīgā kandidāte: pirmo reizi spēļu vēsturē sportisti dzīvoja olimpiskajā ciematā, bet sievietes gan izvietoja viesnīcās; pirmo reizi Losandželosā tika izmantots olimpiskais pjedestāls un, par godu spēlēm, pilsētas galvenā maģistrāle tika pārdēvēta par Olimpisko bulvāri. Lieki piebilst, ka lielākos laurus plūca mājinieki – 103 godalgas, sekoja Itālija- 36 un Francija- 19 medaļas. Uz Losandželosu devās tikai trīs Latvijas pārstāvji, trīs Jāņi – desmitcīņnieks Dimza, soļotājs Daliņš un delegācijas vadītājs, vieglatlētikas sacīkšu tiesnesis Dikmanis. Sacīkšu rīkotāji jokoja: „Vai jums tur Latvijā visus vīriešus sauc par Jāņiem?” Tad, lūk, Jānis Dimza pirms gada bija labojis Latvijas rekordu, 7789 punkti, kas bija piektais rezultāts pasaulē, un arī Losandželosā pēc pirmajām disciplīnām viņš bija starp līderiem, taču iedzīvojās kājas traumā un bija spiests no sacensībām izstāties. Bet par cīņas gribu no olimpisko spēļu rīkotājiem Dimza saņēma piemiņas balvu – sudrabā kaltu vainagu. Daliņš uz Losandželosu devās kā pasaules rekordists, viens no izcilākajiem soļotājiem Eiropā. Arī 50 km distancē viņš bija favorītu vidū, tomēr nedaudz pārvērtēja savus spēkus un iecerētās zelta medaļas vietā nācās samierināties ar sudrabu. Abus sportistus Rīgā sagaidīja kā varoņus. Gada nogalē prezidents Alberts Kviesis pasniedza viņiem Triju Zvaigžņu ordeni. Vienīgi Daliņa tēvs līdz pat mūža galam neslēpa savu vilšanos. Viņš bija gaidījis atgriežamies dēlu no Amerikas ar zelta medaļu. Tomēr Jānis Daliņš ir un paliek pirmais latvju sportists, kas Latvijas valsts komandas sastāvā kļuvis par olimpisko spēļu vicečempionu un tas notika X olimpiādes spēlēs Losandželosā 1932.gadā.

XI olimpiādes spēles – BERLĪNE 1936.gads
1932.gadā Starptautiskās Olimpiskās komitejas locekļi balsoja par XI olimpiādes spēļu mājvietu, priekšroku dodot Berlīnei, nevis Barselonai. Un tā nu iznāca, ka vienā gadā
olimpiskās spēles gan ziemas, gan vasaras sporta veidos organizēja viena un tā pati valsts. 1930.gada spēļu reputāciju gan iespaidoja tas fakts, ka Vācijā pie varas bija nākuši
nacionālsociālisti. Spēles atklāja Ādolfs Hitlers. Taču sportiskā ziņā, dalībvalstu, sportistu un skatītāju skaita ziņā tās apsteidza visas desmit iepriekšējās olimpiskās spēles. Vieglatlētikā, šaušanā, peldēšanā, riteņbraukšanā, svarcelšanā tika laboti 49 olimpiskie rekordi. Latvieši XI olimpiādes spēlēs ieguva divas olimpiskās godalgas, kā arī veiksmīgi piedalījās olimpiskajā mākslas konkursā. Augusts Annusss par savu eļļas gleznu „Cīņa par vārtiem” saņēma goda diplomu. Šajā konkursā piedalījās 17 valstu mākslinieki ar 166 darbiem. Jāpiebilst, ka šajās spēlēs bija akreditēts arī Rīgas radiofona pārstāvis Valdemārs Baumanis. Vissekmīgāk Latvijas sportisti startēja grieķu-romiešu cīņā. 1934.gada Eiropas meistars pussmagajā svarā, seškārtējais Latvijas meistars Edvīns Bietags izcīnīja sudraba medaļu, finālā piekāpjoties zviedram Akselam Kadjeram. Šim startam Bietags gatavojās savā dzīvesvietā Jaundubultos, kur astoņdesmitajos gados ar šo brašo vīru esmu arī vairākkārt ticies. Krišjānis Kundziņš spalvas svarā Berlīnē ieguva 5. vietu, bet Alberts Zvejnieks tajās cīņās tika pie vienas uzvaras. Mūsu lielākā cerība- olimpiskais vicečempions un 1934.gada Eiropas meistars Jānis Daliņš- startēja 50 kilometru soļošanā. Diemžēl distances beigās kājā iemetās krampis un Daliņš bija spiests izstāties. Turpretī divkārtējais Latvijas meistars Adalberts Bubenko, kurš supergaro distanci veica pirmo reizi mūžā, sev un daudziem sporta draugiem par prieku un pārsteigumu izcīnīja 3.vietu. Arnoldu Krūkliņu diskvalificēja. Eiropas pirmā čempionāta ceturtās vietas ieguvējs, desmitcīņnieks Jānis Dimza sacensības nebeidza, bet vēlāko šķēpmešanas leģendu Oto Jurģi traucēja savainotais ceļgals un viņš ar 60 metru 71 centimetru tālu raidījumu palika trīspadsmitajā vietā. Negaidīti vāji startēja Latvijas basketbolisti, Eiropas pirmo meistarsacīkšu uzvarētāji – vien dalīta piecpadsmitā, astoņpadsmitā vieta. „Sporta Latvija” tolaik rakstīja: „Tas ir Eiropas čempionu negaidīts un totāls fiasko.” Neoficiālajā vērtējumā Latvija šajās olimpiskajās spēlēs ierindojās divdesmit ceturtajā vietā, pirmajā Vācija- 89 godalgas, otrajā ASV – 56 godalgas, trešajā Ungārija – 16 medaļas. Vēl jāpiebilst, ka vienpadsmitās olimpiskās spēles bija pirmās, kuras apmeklēja kāda Latvijas augstākā amatpersona – Ministru prezidenta vietnieks Marģers Skujenieks, kurš saņēma Vācijas olimpisko ordeni. Berlīnes olimpiskajās spēlēs pirmo reizi ar stafeti no Grieķijas tika nogādāta arī olimpiskā uguns.

XII olimpiādes spēles – 1940.gads
1940.gada olimpiādes spēles bija iecerētas kā divpadsmitās, tomēr tās nenotika Otrā pasaules kara dēļ. Olimpiskajām spēlēm vajadzēja notikt 1940.gadā laikā no 21.septembra līdz 6.oktobrim. Sākumā Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) par spēļu rīkotājpilsētu noteica Tokiju, taču sakarā ar Japānas iebrukumu Ķīnā SOK par 1940. gada olimpisko spēļu mājvietu noteica Helsinkus, kas balsojumā par spēļu rīkošanu ierindojās otrajā vietā. Bet lielā pasaules slaktiņa dēļ Helsinkiem nācās gaidīt, līdz beidzās Pasaules karš, un Somijā olimpiskās spēles varēja notikt vien 1952.gadā. Tātad par iecerētajām olimpiskajām spēlēm 1940.gadā vien liecina to kārtas skaitlis – divpadsmit.
Olimpiskās lāpas stafete kā tradīcija sākta 1936.gadā olimpiskajās spēlēs Berlīnē. Pirmo posmu veica grieķis Konstantīns Kondulis. Lāpa tiek iedegta Olimpijā jau dažus
mēnešus pirms atklāšanas ceremonijas, un stafetē tā tiek nesta līdz spēļu mājvietai. To nes pāri okeāniem, pāri kalniem, tuksnešiem, cauri pilsētām, laukiem, un to var gan vest, piemēram, ar lidmašīnu, ar auto, suņu pajūgā, ar zirgu vai pārvietot kā citādi. Lāpas aizdegšanas ceremonijā, kā zināms, liesmu iegūst aktrises, kas ģērbušās senās Grieķijas priesterieņu tērpos. Saules siltums tiek koncentrēts paraboliskā spogulī, kas rada liesmu. No šīs liesmas oficiālo spēļu lāpu aizdedz pirmais stafetes dalībnieks. Protams, viens no nozīmīgākajiem mirkļiem spēļu atklāšanas ceremonijā ir olimpiskās lāpas ienešana stadionā. Jāatzīmē, ka olimpiskās lāpas stafetē Latvijas pārstāvji piedalījušies vairākas reizes. Pirmais Latvijas lāpnesis bija Mārtiņš Zemītis, kas pārstāvēja Latviju olimpiskās lāpas stafetē pirms Barselonas olimpiādes 1992.gadā. Savukārt Turīnas olimpiskās lāpas stafetē Latviju reprezentēja trīs lāpneši – Latvijas Olimpiskās komitejas ilggadējais prezidents, tagadējais goda prezidents Vilnis Baltiņš, Latvijas Banku augstskolas students Māris Čīma un jaunākais biatlonists Krists Eiduks. RIO olimpiskajās spēlēs lāpa tika ienesta stadionā 5.augustā un olimpiskā uguns dega līdz pat 21.augustam – trīsdesmit pirmo spēļu noslēguma dienai.

XIII olimpiādes spēles – 1944.gads
Par XIII olimpiādes spēles mājvietu tika izvēlēta Londona 1939.gada jūnijā Starptautiskās Olimpiskās komitejas sesijas laikā. Londona pārspēja Romu, Detroitu, Lozannu, Atēnas, Budapeštu, Helsinkus un Monreālu. Diemžēl spēles 1944.gadā nenotika. Joprojām plosījās Otrais pasaules karš, kas ir absolūtā pretrunā ar olimpiskās kustības
mērķiem, olimpisko devīzi un simbolu. Bet ja par devīzi, tad tā latīņu valodā skan „Citius, Altius, Fortius” – ātrāk, augstāk, spēcīgāk. Šī devīze izsaka olimpiskās kustības centienus. Vēlēdamies formulēt sporta nodarbību mērķi, studentu sporta sacensību atklāšanā 1895.gadā šos vārdus izteicis franču garīdznieks Didons. Savukārt olimpiskās kustības simbols ir pieci kopā savīti dažādas krāsas apļi. Tie simbolizē olimpiskās saimes vienotību un draudzību starp visu kontinentu tautām. Saskaņā ar Olimpisko hartu savītie apļi ir Starptautiskās Olimpiskās komitejas īpašums un to var izmantot tikai ar SOK atļauju. Olimpiskā simbola autors ir Pjērs de Kubertēns. Pirmo reizi jauno olimpisko simbolu prezentēja 1914.gadā olimpiskajā kongresā Parīzē. Kā radusies šī olimpisko apļu ideja? Apciemojot Delfus Grieķijā, kur reiz notika spēles, Pjērs de Kubertēns uz altāra ieraudzīja emblēmu no pieciem savītiem apļiem un šī emblēma deva viņam ierosmi olimpisko apļu un karoga idejai. Olimpiskais simbols ir ļoti populārs. Olimpisko spēļu laikā to var ieraudzīt ik uz soļa. Tas rotā olimpiešu apģērbu, starta numurus, stadionu un mūsdienās šo simbolu atpazīst ikviens šajā plašajā pasaulē.
XIV olimpiādes spēles – LONDONA, 1948. gads XIV olimpiādes spēles notika 1948.gada 29.jūlijā Vemblijas stadionā. Tās svinīgi atklāja Lielbritānijas karalis Džordžs VI. Konkurence, rīkot šīs pirmās pēckara spēles, bija visai liela un SOK locekļu balsojumā Londona apsteidza Lozannu, Baltimoru, Losandželosu un Filadelfiju. Šī bija otrā reize, kad olimpiskās spēles rīkoja Londona. Pirmo reizi Lielbritānijā spēles norisinājās 1908.gadā, un Londona ir pirmā pilsēta, kas tās rīkojusi trīskārt. Atcerēsimies, ka arī nesenajā 2012.gadā olimpiskās spēles notika Temzas upes krastā. Bet ja atgriežamies 1948.gadā, tad Londonā olimpiešu skaits pirmo reizi pārsniedza četrus tūkstošus un arī dalībvalstu skaits izrādījās itin liels – 59. Pretēji tradīcijām, mājinieku starts šoreiz nebija veiksmīgs, izcīnot vien 3 zelta godalgas un kopvērtējumā 23 godalgas, paliekot divpadsmitajā pozīcijā. Šajā parametrā amerikāņiem nopietnu konkurentu nebija. Viņiem 38 zelta, 27 sudraba, 19 bronzas godalgas, kopā 84, un Francijas atlētiem 29 Londonas olimpisko spēļu godalgas. XIV olimpiādes spēles Londonā ilga 17 dienas, un olimpiskā uguns Vemblijas stadionā nodzisa 14.augustā.

XV olimpiādes spēles – HELSINKI, 1952. gads
Somijā spēles bija jārīko jau 1940.gadā, bet tās tika atceltas Otrā pasaules kara dēļ. Šoreiz Helsinki, par tiesībām rīkot olimpiskās spēles, apsteidza sešas pilsētas- Čikāgu,
Detroitu, Mineapoli, Filadelfiju, Amsterdamu un mūžīgo olimpisko kandidāti Losandželosu. Dalībnieku skaits olimpiskajās spēlēs joprojām auga, un Helsinkos jau startēja tuvu pie pieciem tūkstošiem sportistu un to vidū pirmo reizi arī Padomju Savienības sportisti, kuru uzdevums bija viens- neoficiālajā vērtējumā apsteigt amerikāņus. Cauri skarbajam sportistu atlases sietam izgāja aptuveni deviņi simti olimpisko pretendentu, arī desmit Latvijas sportistu. Olimpiskajās sacensībās piedalījās vien četri mūsu sportisti- soļotājs 38 gadus vecais Aiviekstes zemnieks Pēteris Zeltiņš, kurš bija divkārtējs PSRS čempions, 25 gadīgais četrsimt metru skrējējs Edvīns Pīlāgs un 18 gadīgais basketbolists Maigonis Valdmanis, kā arī lodes grūdējs un diska metējs Oto Grigalka, kurš bija dzimis Madonas pusē, bet dzīvoja Maskavā. Grigalka tūlīt aiz amerikāņiem palika ceturtais lodes grūšanā – 16 metri 78 centimetri. Zeltiņu diskvalificēja. Pīlāgs, pārmocīts atlases sacensībās, startēja vāji. Valdmanis komandā spēlēja pret Bulgāriju. PSRS izlase piekāpās vienīgi amerikāņiem, saņēma bronzas medaļas, tikai Maigonis palika bešā. Viņam paredzēto medaļu kabatā bija iebāzis kāds no tā laika sporta kolekcionāriem. Bet, kas attiecas uz komandas vērtējumu, tad iecerētais padomju sporta triumfs izpalika. Lai gan darbā tika laista dubultā grāmatvedība, tomēr amerikāņu pārsvars nebija apšaubāms. ASV komandai 40 zelta, 19 sudraba, 17 bronzas medaļas, kopskaitā 76. PSRS izlasei 22 zelta, 30 sudraba un 19 bronzas godalgas, kopā 71 medaļa. Tālākajās vietās medaļu skaita ziņā Ungārija-42, Zviedrija-35 un Itālija- 21.

XVI olimpiādes spēles -MELBURNA, 1956. gads
1956.gadā olimpiskās spēles notika divās pilsētās – Stokholmā un Melburnā. Pirmo reizi šādas dalītās spēlēs risinājās 1920.gadā Antverpenes olimpiādē, kad burāšanas
braucieni risinājās Nīderlandē. Šoreiz jāšanas sacensības karantīnas prasību dēļ notika dažus mēnešus agrāk Zviedrijā. Šīs, starp citu, bija pirmās spēles, kas notika dienvidu
puslodē un nenotika Eiropā, Āzijā vai Ziemeļamerikā. Tās gan, sakarā ar lēnajiem austrāliešu sagatavošanās darbiem, gandrīz vai tika atceltas. Bet viss labs, kas labi beidzas,
tā arī varētu teikt par pieciem Latvijas sportistiem, kas toreiz PSRS izlases sastāvā piedalījās XVI olimpiādes spēlēs, un pirmo reizi visi Latvijas sportisti brauca mājup ar olimpiskajām medaļām. Rīgas stacijā tad arī notika grandioza šo sportistu sveikšana. Tātad olimpiskais zelts medicīnas studentei Inesei Jaunzemei, kā pirmajai latvietei, kas izpelnījusies tik augstu apbalvojumu. Viņa ar savu olimpisko rekordu – 53 metri 86 centimetri, apsteidza pat pasaules rekordisti Danu Zapatkovu no Čehoslovākijas. Trīs latvieši spēlēja PSRS basketbola izlasē – 218 centimetrus garais Jānis Krūmiņš, olimpisko pieredzi jau guvušais Maigonis Valdmanis, kas turnīrā guva piecdesmit piecus punktus, kā arī Latvijas izlases dalībnieka Jura Silarāja audzēknis Valdis Muižnieks. Vienīgais zaudējums, turklāt smags, amerikāņiem – 89:55 un sudraba medaļas. Par Melburnas spēļu vicečempionu svarcelšanā kļuva Eiropas čempions un Pasaules vicečempions Vasīlijs Stepanovs. Vēl pāris interesantu faktu par XVI Olimpiādes
spēlēm Melburnā:

PSRS izlase pirmo reizi ieguva vairāk medaļu nekā ASV;
Ungāru bokseris Laslo Paps par olimpisko čempionu kļuva trešo reizi pēc kārtas;
Olimpiskais čempions vesera mešanā un lodes grūšanā amerikānis Harolds Konelijs un
Olga Fikatova Melburnā kļuva par pāri, vēlāk Prāgā laimīgi apprecējās.

XVII olimpiādes spēles – ROMA, 1960. gads
1955. gada 19. jūlijā SOK sesijā Parīzē par XVII olimpisko spēļu mājvietu tika izraudzīta Roma, kas uzvarēja, konkurējot ar Detroitu, Mehiko, Briseli, Budapeštu, Tokiju un
Lozannu. Jāpiebilst, ka Romai bija uzticēts rīkot olimpiskās spēles jau 1908. gadā, taču 1906. gadā Vezuva izvirduma dēļ tās nevarēja notikt Itālijā, un pārceltas uz Londonu. XVII Olimpiādes spēlēs PSRS izlases sastāvā piedalījās seši Latvijas sportisti, un visi ieguva medaļas. Viņu vidū arī slavenā paukotāja Sergeja Habarova dēls Bruno, un, būdams pasaules čempions paukošanā ar špagu, izcīnīja divas bronzas medaļas, vienu no tām komandu sacensībās. Rekordliels latviešu skaits bija PSRS basketbola komandā- četri. Mūsu izcilajai trijotnei – Valdim Muižniekam, Jānim Krūmiņam un Maigonim Valdmanim šoreiz bija pievienojies arī 183 centimetrus garais VEF aizsargs Cēzars Ozers. Arī šoreiz PSRS izlase amerikāņiem klāt netika un trešo reizi nācās samierināties ar sudraba medaļām. Dažos gados no iesācēja par olimpieti bija kļuvis arī deviņpadsmitgadīgais riteņbraucējs Imants Bodnieks. Romas olimpiskajās spēlēs startēja vēl vairāki sportisti gan ar latvisku izcelsmi, gan latviskiem vārdiem, kuri nedzīvoja Latvijā. Viņu vidū kārtslēcējs Jānis Krasovskis, šķēpmetēja Elvīra Ozoliņa, kas kļuva par olimpisko čempioni šķēpmešanā, vieglatlēti Edvīns Ozoliņš un Juris Laipeniek, kā arī Latvijā dzimušie Austrālijas peldētāji – māsa un brālis Ilze un Jānis Kondrāti. Jānis XVII olimpiādes spēlēs ieguva divas medaļas- zelta un bronzas, Ilzei – sudraba godalga. Jāpiebilst, ka divus gadus pirms olimpiādes 24 valstu žurnālistu aptaujā Jāni Kondrātu atzina par otro labāko sportistu pasaulē, bet īsi pirms spēlēm viņš saņēma
Holmsa balvu kā Austrālijas kontinenta labākais sportists. Bet māsai Ilzei vienu brīdi piederēja pat seši pasaules rekordi individuālajās distancēs.

XVIII olimpiādes spēles – TOKIJA, 1964. gads
Pirmās spēles, kas notika Āzijā, Japānas galvaspilsētā Tokijā. Japāņiem gan spēles bija jārīko krietni agrāk – 1940. gadā, bet viņi šīs tiesības atdeva Helsinkiem, jo Japāna
iebruka Ķīnā un beigu beigās 1940. gadā olimpiskās spēles nenotika vispār, jo sākās Otrais pasaules karš. XVIII olimpiādes spēlēs 1964. gadā tika pārspēts gan dalībvalstu, gan sporta disciplīnu iepriekšējais rekords. Tokijā 93 valstu sportisti sacentās par 163 medaļu komplektiem. Šīs bija spēles, kurās pirmo reizi iekļauts volejbols un džudo, un pirmo reizi tās translētas televīzijā visā pasaulē. Uz Ameriku sacensības translēja Syncom 3, kas bija pirmais jau stacionārais sakaru pavadonis, bet Eiropā spēlēm sekoja ar Relay 1 palīdzību. Uz Tokiju devās 15 Latvijas pārstāvji, mājās pārvedot medaļu rekordražu – desmit. Pirmo reizi PSRS delegācijā iekļāva arī mūsu trenerus. Uz Japānu brauca Aleksandrs Gomeļskis un Valentīns Mazzālītis, bet Latvijas presi reprezentēja laikraksta „Sports” foto reportieris Zigurds Mežavilks. Par olimpiskajiem čempioniem volejbolā kļuva Ivans Bugajenkovs un Staņislavs Lugailo. Sievietēm saspēles vadītāja Astra Biltauere-Rubene saņēma sudraba medaļu. Nekādi brīnumi nenotika basketbolā. Joprojām dominēja amerikāņi un tradicionāli otrajā vietā palika PSRS izlase, kurā kopā ar Jāni Krūmiņu un Valdi Muižnieku spēlēja arī Juris Kalniņš. Šķēpa mešanā startēja Universiādes un Tautas spartakiādes uzvarētājs, Eiropas čempions 25 gadus vecais Jānis Lūsis, savā olimpiskajā debijā izcīnot trešo vietu – 80 metri 57 centimetri. Triju olimpisko spēļu dalībnieks, sešdesmito gadu sākuma PSRS labākais sprinteris Imants Bodnieks kopā ar maskavieti Viktoru Loginovu startēja riteņbraukšanas tandēmā un kļuva par olimpisko spēļu vicečempionu. Bez medaļām palika Universiādes čempione, PSRS rekordiste stafetē 21 gadus vecā Renāte Lāce – ceturtā vieta, kā arī paukotājs Bruno Habārovs, kurš Romā pirms četriem gadiem izcīnīja divas bronzas medaļas. Toties gandarījumu sagādāja džudisti. Bronzas medaļu Tokijā saņēma gan rīdzinieks Ārons
Bogoļubovs, gan arī 21 gadu vecais Sidnejas policists Teodors Boronovskis Open kategorijā, kurš kopā ar vēl četriem latviešiem startēja Austrālijas olimpiskajā komandā.

XIX olimpiādes spēles – MEHIKO, 1968. gads
Deviņpadsmitās olimpiādes spēles notika Mehiko 1968. gadā. Pirmo reizi tās risinājās augstkalnē, 2240 metrus virs jūras līmeņa, kas, neraugoties uz aklimatizācijas grūtībām,
sekmēja fantastiskus rezultātus gan tāllēkšanā, gan sprintā, gan trīssolī. Protams, tad visa Latvija sekoja līdzi Jāņa Lūša startam, kurš olimpiskā gada Līgo vakarā Somijā sasniedza jaunu pasaules rekordu šķēpmešanā – 91 metrs 98 centimetri. Kaut Jānis bija favorīts, cīņa izvērtās ļoti grūta, un viss izšķīrās tikai pēdējā metienā- 90,10 metri. Ar to bija gana uzvarai. Otrais palika sīkstais soms Jarmo Kinunens – 88,58 metri un trešais ungārs Gerts Kučars – 83,40 m. Jāpiebilst, ka vieta PSRS komandā neatradās Jāņa Lūša trenerim Valentīnam Mazzālītim. Desmitcīņnieks Jānis Lanka pirms spēlēm bija lieliskā formā, sasniedza Latvijas rekordu – 7972 punkti, kas bija ceturtais labākais rezultāts pasaulē. Diemžēl 1500 metru skrējienā Jānim kāju sarāva krampis, un viņš izstājās. Par pirmo divkārtējo olimpisko čempionu Mehiko kļuva Rīgas „Radiotehniķa” volejbolists Ivans Bugajenkovs. Arī sievietēm, piedaloties astoņām komandām, pie zelta, spēlējot PSRS izlases sastāvā, tika Tatjana Veinberga. Finālā tika apspēlēta Japāna-3:1. Cerības uz medaļām izpalika mūsu riteņbraucējiem, jaunajām vieglatlētēm – Helēnai Ringai un Ingrīdai Vērbelei, kā arī airētājiem- Elmāram Rubīnam, Guntim Niedram un Vitoldam Barkānam. PSRS basketbola izlasē pirmo reizi nebija iekļauts neviens latviešu basketbolists, vienīgi trenera lomā bija Aleksandrs Gomeļskis. Vēl viena zelta godalga tika tenisistei Zaigai Jansonei, taču tenisa turnīram Mehiko bija tikai paraugsacensību statuss, kā pilnvērtīgs olimpiskais sporta veids tas parādījās tikai pēc sešpadsmit gadiem Losandželosā. Pēc zelta medaļu skaita pirmajā vietā Mehiko bija amerikāņi – 45 augstākās raudzes godalgas, PSRS izlasei – 29, bet trešajā
vietā palika Vācijas Demokrātiskā republika, kas pirmo reizi startēja kā atsevišķa komanda. XIX olimpiādes spēles bija īpašas tālab, ka vieglatlētikas 200 metru distances apbalvošanas ceremonijas laikā ASV sportisti Tonijs Smits – zelts, un Džons Karloss – bronza, pacēla melnā cimdā ietērptu dūri, lai paustu atbalstu cīņai par melnādaino cilvēku tiesībām.

XX olimpiādes spēles -MINHENE, 1972. gads
Vācieši spēles rīkoja jau trešo reizi. Pirmo reizi tās notika Berlīnē 1936. gadā, tajā gadā Garmiša-Partenkirhenē risinājās arī ziemas spēles. Minhenē tika pārspēti visi
līdzšinējie dalības rekordi – 121 valsts, 172 disciplīnas un vairāk nekā septiņi tūkstoši sportistu. Latviju divdesmitajās spēlēs pārstāvēja vien četri sportisti, mājup atgriežoties ar trim olimpiskajām godalgām. Mūsu lielākā cerība atkal bija Jānis Lūsis, kurš divus mēnešus pirms olimpiādes bija atkal sasniedzis jaunu pasaules rekordu- 93 metri 80 centimetri. Taču sīkstā, dramatiskā cīņā ar vācieti Klausu Volfermanu viņš zaudēja 2 centimetrus, un ar rezultātu 90 metri 46 centimetri ierindojās 2. vietā. Tā Jānis kā pirmais un vienīgais Latvijas sportists bija kļuvis par visa olimpisko medaļu komplekta – zelta, sudraba un bronzas īpašnieku. Jāpiebilst, ka Minhenē šķēpa mešanas sacensībās pirmo reizi notika attāluma elektroniskā mērīšana. Krāslavietis Juris Silovs ar vieglatlētiku sāka nodarboties tikai sešpadsmit gadu vecumā un uz Vāciju devās kā PSRS stafetes komandas rezervists, taču iekļuva komandā un 4x100m distancē kļuva par olimpisko vicečempionu. Jāpiebilst, ka pēdējo posmu skrēja Valērijs Borzovs, divkārtējais olimpiskais čempions. Habarovskas peldētājs Georgijs Kuļikovs tajā laikā Rīgā dienēja un Minhenē formāli pārstāvēja Latviju. Viņš piedalījās 4 x 200 metru peldējumā, saņemot bronzas godalgu. Jāpiebilst, ka pēdējo posmu peldēja Vladimirs Burē, slavenā krievu hokejista tēvs. Pirmo reizi olimpiskajās spēlēs tika iekļauts jauns sporta veids – airēšanas slaloms. Mūsu Biruta Hercova-Hercberga cīnījās, cik spēja, un ierindojās 19. vietā. Minhenē ļoti sasprindzināti ritēja valstu neoficiālā sacensība. PSRS spēja izcīnīt 99 medaļas – 50 zelta, amerikāņi – 94, trešajā vietā ierindojās VDR komanda – 66 godalgas, Vācijas Federatīvā Republika – 40. Vāciešiem kopā bija 106 olimpiskās godalgas.
XX olimpiādes spēles to rīkotāji bija iecerējuši kā jautrākās, draudzīgākās spēles olimpisko spēļu vēsturē. Diemžēl tās kļuva par asiņainākajām. 4. septembra vēlā vakarā bija
silta, klusa un mierīga nakts, taču 5. septembra rītā viss sagriezās kājām gaisā. Olimpiskais ciemats ielenkts, bruņu mašīnas, helihopteri, policisti, karavīri. Astoņi bruņoti palestīniešu teroristi naktī bija ielavījušies olimpiskajā ciematā un sagrābuši gūstā Izraēlas sportistus, pieprasot Izraēlai no cietumiem izlaist aptuveni 200 palestīniešu. Pēc ilgstošām sarunām starp teroristiem un amatpersonām divos helihopteros cilvēkus veda uz lidostu, kur izcēlās apšaude un bojā gāja vienpadsmit Izraēlas olimpiskās komandas dalībnieki, arī bijušais rīdzinieks, cīkstonis Elizers Halfins. Nākamajā dienā olimpiskajā stadionā notika sēru mītiņš, kurā piedalījās 80 000 cilvēku. Pēc Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmuma spēles pārtrauca uz trīsdesmit četrām stundām, un tad tās atkal turpinājās.

XXI olimpiādes spēles – MONREĀLA, 1976. gads
1970. gada 12. maijā Starptautiskā Olimpiskā komiteja lēma XXI olimpiādes spēļu likteni. Uz to rīkošanu 1976. gadā pretendēja Maskava, Losandželosa un Monreāla, un par
spēļu rīkotāju pilsētu tika izraudzīta Monreāla Kanādā. Salīdzinot ar iepriekšējām spēlēm, gan valstu, gan dalībnieku skaits šoreiz bija krietni mazāks, jo pēc atklāšanas ceremonijas mājup devās Āfrikas valstu pārstāvji, kas protestēja pret to, ka Jaunzēlande uztur sportiskus sakarus ar Dienvidāfrikas Republikas režīmu. Latviju PSRS izlases sastāvā Monreālā pārstāvēja deviņi sportisti, kas startēja sešos sporta veidos, mājup atgriežoties ar sešām olimpiskajām medaļām. Visai dīvaini, bet tikai 1976. gadā pirmo reizi spēļu programmā bija iekļauts sieviešu basketbols, un debijas reizē PSRS komanda pieveica ASV izlasi ar rezultātu 112 :77. Olimpiskās čempiones gods tika arī Latgales slaidajai meitenei Uļjanai Semjonovai un Krievijas basketbola audzēknei Tamārai Kaļaginai-Daunienei, kuras vīrs pāris gadus trenēja TTT dublieru komandu. Savukārt vīriešu volejbola finālā visai negaidīti nācās zaudēt poļiem, un Rīgas „Radiotehniķa” universālais uzbrucējs Pāvils Seļivanovs saņēma vien sudraba medaļu. Arī airētājs Aivars Lazdenieks tika pie sudraba. Finālā VDR laiva apsteidza PSRS airētājus. Arī vieglatlētikā latviešiem tika olimpiskās godalgas. Bronzas medaļas, startējot PSRS izlases komandā, ieguva Inta Kļimoviča un Juris Silovs. Ceturto reizi olimpiskajās spēlēs piedalījās arī visu laiku izcilākais latviešu šķēpmetējs Jānis Lūsis. Šoreiz gan rezultāts izrādījās stipri pieticīgs – vien 80 metri un 22 centimetri – astotā vieta. Šajās sacensībās izcilu rezultātu sasniedza ungāru šķēpmetējs Meiko Šnemets. Jauns pasaules
rekords – 94 metri 58 centimetri. Ja vēl par Latvijas pārstāvjiem divdesmit pirmajās vasaras olimpiskajās spēlēs, tad handbola sacensības tiesāja divi latviešu arbitri- Jānis Ķuzulis un Andris Vītols. Ļoti sasprindzināti Monreālā ritēja „Milžu cīņas”, proti, olimpisko medaļu sadalījums starp PSRS un ASV izlasēm, kā arī vāciešiem. Ja vācu sportistu medaļas būtu skaitītas kopā, tad neoficiālajā kopvērtējumā uzvarētāji būtu vācieši, bet tā kā VFR un VDR startēja atsevišķi, tad ceturtās vietas ieguvējas Vācijas Federatīvās republikas sportisti saņēma 39 godalgas, ASV ieguva 94 medaļas, VDR -90 un PSRS izlase125 medaļas.

XXII olimpiādes spēles – MASKAVA, 1980. gads
XXII olimpiādes spēles notika 1980. gadā Maskavā un tās bija pirmās un vienīgās olimpiskās spēles, kuras rīkoja PSRS. Tāpat šīs bija pirmās spēles, kas notika austrumbloka
valstīs un sešām valstīm tās izrādījās pirmās olimpiskās spēles to vēsturē. Olimpiskās regates sacensības piedāvāja organizēt Latvijai Rīgas jūras līcī, taču tā laika Republikas vadošās amatpersonas, kā arī sporta vadība, baidīdamās no lielās atbildības, no šīs izdevības atteicās. Igauņiem tā izrādījās kā medusmaize un viņi sarīkoja olimpisko regati Tallinas līcī. Taču Latvijas klātbūtne olimpiskajās norisēs bija jūtama daudzviet Maskavā. Pa tās ielām, kā olimpiskais transports, ripoja RAF mikroautobusi „Latvija”. VEF izgatavoja tiesāšanas un informācijas aparatūru, kā arī telefonu centrāles. Arī Maskavas olimpisko spēļu emblēma ir Rēzeknes mākslinieka Vladimira Arsentjeva roku darbs. Šo spēļu dalībnieku skaits bija samērā neliels, nedaudz vairāk par pieciem tūkstošiem sportistu no 81 valsts, jo 65 pasaules valstis olimpiādi boikotēja, protestējot pret PSRS iebrukumu Afganistānā. Maskavā startēja trīspadsmit Latvijas atlēti, atgriežoties Rīgā ar trīspadsmit olimpiskajām godalgām. Ikvienu no mums iepriecināja Ventspils zelta puisēns un Māra Grīva audzēknis divdesmit vienu gadu vecais Dainis Kūla, kurš „Lužņikos” aizlidināja šķēpu 91 un 20 centimetru tālumā un kļuva par olimpisko čempionu, turpinot latviešu šķēpmetēju izcilās tradīcijas. Sieviešu basketbola turnīrā PSRS izlase ar pretiniecēm rotaļājās kā kaķis ar peli. Finālā tika pārspēta Bulgārija ar 104:73, un Uļjana Semjonova atgriezās mājup kā divkārtēja olimpisko spēļu uzvarētāja. Zelta spēlē viņa guva 27 punktus. Pēc neveiksmes Monreālā PSRS volejbolisti bija uzvarējuši
visos lielākajos turnīros – Pasaules čempionātā, divreiz Eiropas meistarsacīkstēs, arī Pasaules kausā un panākumi neizpalika arī Maskavā. Mūsu „Radiotehniķa” spēlētājs Pāvels Seļivanovs saņēma zelta godalgu. Par olimpisko burāšanas čempionu kļuva leģendārā Jevgēņija Kanska un Laura Pavlova audzēknis, divkārtējais Eiropas čempions Aleksandrs Muzičenko, startējot kopā ar kijevieti, divkārtējo olimpisko čempionu Valentīnu Mankinu. Pirmo reizi olimpiskajās spēlēs PSRS izlasi komandu sportā pārstāvēja tikai latviešu airētāji- četriniekā ar stūrmani Dzintars Krišjānis, Juris Bērziņš, Artūrs Garonskis, Dimants Krišjānis un Žoržs Tikmers. Rolanda Sproģa audzēkņi priekšā palaida vien Vācijas Demokrātiskās Republikas laivu un kļuva par olimpiskajiem vicečempioniem. Džudists, 1978. gada Eiropas čempions, Aleksandrs Jackevičs saņēma bronzas medaļu, bet par savdabīgu spēļu rekordistu kļuva Jelgavas peldētājs deviņpadsmitgadīgais Aleksandrs Miskarovs. Viņš pagaidām ir vienīgais Latvijas sportists, kurš uz pjedestāla kāpa trīs reizes, izcīnot divas sudraba un vienu bronzas medaļu. Es (G. Jākobsons), būdams akreditēts Maskavā, sagatavoju Latvijas Radio piecdesmit četras reportāžas, taču par čempionu nekļuvu. Izskanēja vien piecdesmit trīs, jo pēc ilgas spriešanas toreizējā radio vadība vienu no manām reportāžām, proti, no Olimpiskā reliģijas centra ēterā nepalaida.

XXIII olimpiādes spēles – LOSANDŽELOSA, 1984. gads
XXIII olimpiādes spēļu mājvietu Starptautiskā Olimpiskā komiteja izraudzījās 1978. gada 12. maijā, un tā notika bez balsošanas, jo citu kandidātu, izņemot Losandželosu,
vienkārši nebija. ASV otrajā lielākajā pilsētā aiz Ņujorkas, kur atrodas Holivuda un vidēji katram autovadītāju tiesību īpašniekam ir 1,8 automašīnas, olimpiskās spēles notika jau otro reizi. Pirmās bija 1932. gadā. Otro reizi spēļu vēsturē spēles piedzīvoja boikotu. Pirmo reizi tas notika pirms četriem gadiem Maskavā. Bija Aukstā kara laiks un PSRS Nacionālā Olimpiskā komiteja nolēma Losandželosu boikotēt, atriebjoties par daudzu rietumvalstu lēmumu nebraukt uz Maskavu. PSRS diktātam pakļāvās Vācijas Demokrātiskā Republika, Polija, Čehoslovākija un citas Austrumu bloka valstis, izņemot Rumāniju un Dienvidslāviju. Jāteic gan, ka PSRS Olimpiskajā komitejā īstas vienprātības nebija, jo vēl divas nedēļas pirms šo spēļu sākuma tika nodots iespiešanai buklets ar PSRS Olimpiskās delegācijas iespējamo sastāvu un tajā bija arī 17 Latvijas sportisti – basketbolists Valdis Valters, volejbolisti Vēsma Aistere, Pāvels Seļivanovs, Raimonds Vilde, mūsu labākais lodes grūdējs Jānis Bojārs, kurš bija sasniedzis jaunu, izcilu Latvijas rekordu – 21 metrs 78 centimetri – un citi. Latvijas labāko handbola tiesnešu Jāņa Ķuzuļa un Andra Vītola formas tērpi jau gaidīja savus īpašniekus Losandželosas viesnīcas numurā, tomēr beigu beigās nācās piedzīvot sāpīgu neveiksmi. Neraugoties uz boikotu, kas pārvilka melnu svītru daudzu izcilu sportistu
olimpiskajām cerībām, Losandželosā piedalījās tuvu pie septiņiem tūkstošiem sportistu no 140 valstīm. Rezultāti gan izrādījās zemāki nekā cerēts, tomēr olimpisko spēļu sarīkošana pirmo reizi organizatoriem bija nesusi peļņu. Pirmais valstu trijnieks bija šāds: ASV-174 godalgas; Vācijas Federatīvā Republika – 59; Rumānija – 53. Tomēr par spīti visam savu vārdu XXIII olimpiādes spēlēs teica arī latviešu sportisti. Aldis Bērziņš, startējot ASV volejbola izlasē, pat kļuva par olimpisko čempionu un tas notika divdesmit četrus gadus pēc Austrālijas peldētāja Jāņa Kondrada olimpiskā triumfa. Finālā ASV apspēlēja Brazīliju ar 3:0. Aldis volejbola pamatus bija apguvis Garezera vasaras nometnē pie latviešu trenera Jura Daigas. Interesanti, ka 1988. gadā Vladimira Savina piemiņas turnīrā Rīgas Sporta pilī Aldis Bērziņš bija ASV delegācijas tulks un īsu brīdi ASV izlases sastāvā izgāja arī laukumā.

XXIV olimpiādes spēles – SEULA, 1988. gads
Seulas XXIV olimpiādes spēļu liktenis tika izlemts 1981. gada rudenī Vācijas kūrortpilsētā Bādenbādenē, kur notika Starptautiskās Olimpiskās komitejas sesija un XI
olimpiskais kongress. Tajā biju (G. Jākobsons)akreditēts kā Latvijas Radio žurnālists, un pats savām acīm pārliecinājos, kādi tik paņēmieni netiek likti lietā gan finansiāli un diplomātiski, gan muzikāli mākslinieciski, gan pat gastronomiski, lai iegūtu olimpiskās pilsētas statusu. Šajā argumentu un triku jūklī Seula šoreiz apsteidza Japānas pilsētu Nagoju. XXIV olimpiādes spēles bija otrās, kas notikušas Āzijā un ceturtās, kas norisinājās rudenī no 17. septembra līdz 2. oktobrim. Šajās spēlēs, beidzoties Aukstajam karam, piedalījās gandrīz visi pasaules labākie sportisti no 159 valstīm, izņemot Ziemeļkoreju, Kubu un Dienvidvjetnamu. No Latvijas aizbrauca seši. Četrdesmit vienu gadu vecajam Daugavpils pārstāvim, astoņkārtējam pasaules čempionam Afanasijam Kuzminam šaušanā tas bija trešais olimpiskais mēģinājums, vainagojoties ar olimpiskā čempiona titulu. Otrajā vietā tolaik vācu jaunā zvaigzne Ralfs Šūmanis. Kanoe airētājs Ivans Klementjevs uz Seulu devās kā favorīts un „Dzelzs Ivana” iesauku attaisnoja pilnībā. Viņš bija pārliecinoši pirmais. Viena no stabilākajām vingrotājām tad bija Rīgas Vingrošanas skolas audzēkne piecpadsmit gadus vecā Natālija Laščonova, un viņa kļuva par jaunāko olimpisko čempioni Latvijas sporta vēsturē. Volejbolā amerikāņi pieveica PSRS izlasi ar 3:1 un „Radiotehniķa” kapteinis Raimonds Vilde devās mājup ar sudraba godalgu. Airētāja Sarmīte Stone bezstūru maiņu divniekā ierindojās piektajā vietā, aiz sevis atstājot ASV laivu, kurā airēja arī latviete Māra Kegi. Pirmo reizi olimpiskajās sacensībās piedalījās Latvijas jātnieki. Trīsdesmit gadus vecais Sergejs Šakurovs ar Valkas rajona kopsaimniecības „Uzvara” zirgu „Fināls” palika vien piecpadsmitais, lielā mērā pateicoties vietējā kalēja neprasmei apkalt zirgu. Par pagaidām vienīgo latvieti olimpisko čempionu basketbolā Seulā kļuva Igors Miglinieks, kurš
tāpat kā komandas treneris Gomeļskis, pārstāvēja Maskavas CSKA. PSRS izlase ar 82:76 pieveica ASV studentu komandu un finālā arī Dienvidslāviju – 76:63. No astoņām spēlēm Igors piedalījās četrās. Seulā pirmo reizi kopš 1936. gada bija akreditēts trimdas latviešu preses pārstāvis no Austrālijas Gunārs Bērzzariņš. Iepriekšējās spēlēs strādāja „Amerikas Balss” radio komentētājs Pēteris Aizupītis, bet latviešu fotoreportiera lomā bija Zigurds Mežavilks no laikraksta „Sports”. Vēl jāatzīmē, ka XXIV olimpiādes spēļu pirmajā dienā Latvijas presē bija publicēts aicinājums atjaunot Latvijas Olimpisko komiteju, tomēr tad vēl retais ticēja, ka pēc četriem gadiem šis sapnis patiešām kļūs par īstenību un Latvija atgriezīsies olimpiskajā saimē.

XXV olimpiādes spēles – BARSELONA, 1992. gads
Pirmās olimpiādes spēles, kurās pēc neatkarības atjaunošanas piedalījās Latvijas komanda. 25. jūlija vakarā Barselonas stadionā mūsu valsts sarkanbaltsarkano karogu ienesa
Latvijas stiprākais olimpietis Raimonds Bergmanis. Atkal valstu rekordskaits – 16, un šī bija pēdējā olimpiāde, kur dalībnieku skaits neaizsniedzās līdz desmit tūkstošiem sportistu. Trīsdesmit četri bija Latvijas sportisti. Potenciālo medaļnieku skaits sākotnēji tika minēts no desmit līdz divpadsmit, taču niecīgās pieredzes un arī organizatorisko nepilnību dēļ šīs cerības nepiepildījās. Un tomēr, jau 30. jūlijā pēc piecdesmit sešu gadu pārtraukuma Olimpiskajā mastā uzvijās Latvijas karogs. Ar pieredzi bagātākais Latvijas olimpietis, Seulas olimpiādes čempions Afanasijs Kuzmins četrdesmit piecu gadu vecumā izcīnīja sudraba medaļu ātršaušanā ar pistoli divdesmit piecu metru distancē. Riteņbraucēji Igo Japiņa vadībā bija guvuši pieredzi, piedaloties amatieru sacensībās daudzviet Eiropā, un tas deva savus augļus. Dainis Ozols, knapi ieticis komandā, olimpiskajā loterijā grupas braucienā sagādāja skaistu pārsteigumu, ierindojoties trešajā vietā. Nosacīti vilšanos nācās piedzīvot kanoe airēšanā. Pēc Seulas olimpiskajām spēlēm Ivans Klementjevs bija trīsreiz kļuvis par pasaules čempionu 1000 metru distancē un uz Barselonu brauca pēc otrās zelta medaļas, taču finālbraucienu uzsāka pārāk lēni, un distances beigu daļā viņu apsteidz bulgārs Nikolajs Buhalovs. Ivanam sudrabs. Visvairāk mūsu sportistu startēja vieglatlētikā – septiņi, taču labākā vieta bija tikai desmitā trīssoļlēcējam Mārim Bružikam. Ar mainīgām sekmēm mūsu atlēti startēja arī citos sporta veidos, bet modernās pieccīņas pārstāvji, sasapņojušies ietikt pirmajā trijniekā, pamanījās palikt pat pēdējā septiņpadsmitajā vietā. Neoficiālajā vērtējumā Latvijai 40. vieta. Diemžēl vairāki latviešu sportisti deva priekšroku startam tā saucamajā NVS izlases sastāvā, taču godalgotajās vietās tā arī netika. Airētāja Sarmīte Stone, tāpat kā basketbolisti Igors Miglinieks un Gundars Vētra ierindojās ceturtajā vietā.

XXVI olimpiādes spēles – ATLANTA, 1996. gads
Cīņā par gadsimta spēļu rīkošanu 1996. gadā Atlanta negaidīti apsteidza Atēnas. Naudas vara izrādījās stiprāka par olimpisko tradīciju spēku, taču sacensību organizācija,
gan transports, gan informācija piekliboja, un Starptautiskā Olimpiskās komitejas prezidents Huans Antonio Samarančs noslēguma ceremonijā pirmo reizi savas prezidentūras laikā šīs spēles nenosauca par labākajām spēlēm olimpisko spēļu vēsturē. Turklāt Atlantā bija mežonīgs karstums. Vienīgie apģērbu gabali bija šorti, kedas, kāds plānāks krekliņš. „Ja tā turpināsies, būs jāsāk staigāt plikam,” jokoja mans (G. Jākobsona) jaunais radio kolēģis Arnis Blodons. Taču spēļu astotajā dienā jokiem vairs nebija vietas. Olimpiskajā parkā netālu no CNN ēkas notika terorakts – bumbas sprādziens, kurā gāja bojā divi cilvēki un simt vienpadsmit tika ievainoti. Šo sprādzienu bija sarīkojis kāds Ēriks Roberts Rūdolfs, kurš vēlāk iemantoja iesauku „Olimpiskā parka bombardieris”. Latviju pārstāvēja tie sportisti, kas bija izpildījuši kvalifikācijas normu – tuvu pie piecdesmit, sacenšoties divpadsmit sporta veidos. Vienīgo medaļu sacīkšu priekšpēdējā dienā tūkstoš metru kanoe distancē ieguva trīsdesmit sešus gadus vecais Ivans Klementjevs, kurš kļuva par panākumiem bagātāko olimpieti Latvijas sporta vēsturē. Seulā zelts, Barselonā un Atlantā sudrabs. Vieglatlēti izcēlās ar kvantitāti, startēja sešpadsmit dalībnieki, bet sešiniekā iekļuva vien divdesmitgadīgais soļotājs Aigars Fadejevs, kurš, veicis distanci, iekliedzās: ”Esmu baigi laimīgs!” Taču Aigaru īstā laimes stunda piemeklēja nākamajās olimpiskajās spēlēs. Svarcelšanā bija pieci Latvijas sportisti, bet desmitniekā ietika vien Raimonds Bergmanis, kurš savā svara kategorijā sasniedza devīto labāko rezultātu, paceļot par četrdesmit kilogramiem vairāk nekā Barselonas olimpiskajās spēlēs. Pirmo reizi Latvijas komandā startēja arī ģimene. Anita Liepiņa 20 kilometru soļošanā bija 22. vietā, Modris Liepiņš 50 km – 23. Šajās spēlēs startēja visu laiku jaunākā Latvijas olimpiete peldētāja Margarita Kalmikova. Viņa izcīnīja trīsdesmit ceturto vietu divsimt metru brasā. Amerikāņu sprinteris Maikls Džonsons Atlantā bija labākais 200 un 400 metru distancē, turklāt 200 metros viņš sasniedza pasaules rekordu- 19,32 sekundes. Tas noturējās divpadsmit gadus, līdz to laboja jamaikietis Useins Bolts. Atlanta 14 pasaules valstīm bija pirmās olimpiskās spēles, bet kopējais simtgades spēļu dalībnieku skaits pirmo reizi pārsniedza desmit tūkstošus. Medaļu lauvas tiesu – 111, izcīnīja mājinieki, uz pusi mazāk godalgu bija Krievijai, Vācijai un Ķīnas sportistiem.

XXVII olimpiādes spēles – SIDNEJA, 2000. gads
Tūkstošgades spēles divtūkstošajā gadā risinājās Sidnejā. Tās bija XXVII olimpiādes spēles, izceļoties ar lielu karstumu, labu organizāciju un plašu vērienu. Valstu skaits – 199. Sportistu skaits pāri desmit tūkstošiem. Skatītāju skaits Sidnejas galvenajā stadionā – simt desmit tūkstoši. Latviju pārstāvēja 45 sportisti, izcīnot trīs olimpiskās medaļas. Rīgas Vingrošanas skolas pārstāvis Igors Vihrovs ieguva pirmo zelta medaļu neatkarīgās Latvijas vēsturē, vēlāk atzīstoties, ka nebija cerējis pat uz trešo vietu. Jāpiebilst, ka vingrošanas sacīkstes Sidnejā tiesāja rīdzinieks Nikolajs Jaružnijs – vienīgais Latvijas pārstāvis šo spēļu tiesnešu pulkā. Pirms sešdesmit astoņiem gadiem Losandželosā Jānis Daliņš bija kļuvis par Latvijas pirmo vicečempionu 50 kilometru soļošanā. 2000. gadā Aigars Fadejevs, kas Atlantā 20 kilometros bija sestais, atkārtoja šo panākumu, gan superdistanci veicot vienu stundu ātrāk nekā savulaik Jānis Daliņš. Tukumnieks Modris Liepiņš – devītais. Pirmo reizi spēļu vēsturē sievietes soļoja 20 kilometrus un debitante Jolanta Dukure ierindojās trīsdesmitajā vietā. Trīskārtējais Eiropas vicečempions džudo cīņā Vsevolots Zeļonijs Sidnejā ierindojās trešajā vietā. Savukārt svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, debitējis Atlantā un guvis labas vietas Eiropas un pasaules čempionātos, Sidnejā bija sestais, par ko pats bija ļoti neapmierināts. Raimonds Bergmanis iedzīvojās smagā rokas traumā un no lielā sporta bija spiests aiziet. Mūsu šaušanas sporta lielmeistaram Afanasijam Kuzminam šīs bija septītās olimpiskās spēles, un vienpadsmitkārtējais pasaules un Seulas spēļu čempions arī te piecdesmit trīs gadu vecumā startēja godam – astotā vieta. ASV – 91 olimpiskā medaļa, Krievijai – 89, Ķīnai – 59, Latvija ar trijām godalgām neoficiālajā vērtējumā bija četrdesmit trešā. Latvijas Radio kopā ar mani (G. Jākobsonu) Sidnejā pārstāvēja Uldis Jirgens un Andris Siksnis, bet „Latviešu namu” Sidnejas centrā vadīja Inese Jaunzeme – Melburnas olimpisko spēļu čempione šķēpa mešanā.

XXVIII olimpiādes spēles – ATĒNAS, 2004. gads
2004. gadā notika XXVIII olimpiādes spēles un beidzot tās bija atgriezušās savā dzimtenē Grieķijā. Kopš 1968. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Grenoblē, kurās startēja arī
izcilākā latviešu ātrslidotāja Lāsma Kauniste, par spēļu neatņemamu sastāvdaļu bija kļuvis talismans. Atēnām bija pat divi talismani. Atēna un Phivos, atgādinot sengrieķu mitoloģijas tēlus. Ar olimpisko būvju celtniecību grieķiem gan sākotnēji gāja kā pa celmiem. Daudz kas aizkavējās. Kad kopā (G. Jākobsons) ar radio kolēģi Initu Kresu dienu pirms spēļu atklāšanas iegājām olimpiskajā stadionā, tas vairāk atgādināja būvlaukumu, nevis stadionu, taču atklāšanas ceremonijas vakarā viss izrādījās vislabākajā kārtībā, kaut arī tā celtniecības gaitā dzīvību bija zaudējuši četrpadsmit cilvēki. XXVIII olimpiādes spēlēs piedalījās visas valstis, kurām tolaik bija sava olimpiskā komiteja – 201, tostarp Latvija ar trīsdesmit diviem sportistiem. Valsts karogu atklāšanas parādē nesa šķēpmetējs divdesmit divus gadus vecais Vadims Vasiļevskis. Turklāt savas debijas spēlēs viņš kļuva par vicečempionu – 84,95m. Arī Latvijas rekordistam ventspilniekam Ērikam Ragam bija labs rezultāts- 83,14m un septītā vieta. Pasaules un Eiropas vicečempions vingrošanā Jevgēņijs Saproņenko uz Grieķiju devās kā viens no favorītiem un par savu sniegumu atbalsta lēcienos saņēma sudraba godalgu. Modernā pieccīņa spēļu programmā bija vien otro reizi, un mūsu Jeļena Rubļevska, būdama jaunā māmiņa, ierindojās augstajā otrajā pozīcijā. Latvijas svarcēlājs dobelnieks Viktors Ščerbatihs, pārcietis divu gadu diskvalifikāciju saistībā ar dopingu, bija apņēmības pilns pierādīt, ka joprojām ir viens no stiprākajiem vīriem pasaulē un teicami to arī paveica – arī sudrabs. Tātad Latvijai Atēnās četras sudraba godalgas, tālab šīs spēles Latvijā sāka dēvēt par „Sudraba spēlēm”. Bija arī citi ievērības cienīgi rezultāti. Tā pirmais limbažnieks, kas piedalījās olimpiskajās spēlēs, bija kanoe airētājs Dagnis Vinogradovs. Viņš Atēnās bija sestais 1000 metru distancē. Sidnejas spēļu vicečempions soļošanā Aigars Fadejevs 20 km distancē un 50 km soļojumā bija attiecīgi devītais un vienpadsmitais. Tomēr Atēnas iezaigojās brīnišķīgā sudraba nokrāsā un Latvijas delegācija no olimpisko spēļu dzimtenes atgriezās optimistiskā noskaņā. Vēl jāpiebilst, ka „NBS Universal” kompānija samaksāja Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai turpat vienu miljardu ASV dolāru par tiesībām translēt olimpiādi un šīs olimpiskās spēles pirmo reizi tika pārraidītas divdesmit četras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā.

XXIX olimpiādes spēles – PEKINA, 2008. gads

XXIX olimpiādes spēles 2008. gadā Pekinā man (G.Jākobsonam), pirmkārt, saistās ar valmierieša Māra Štronberga veikumu. Tas bija gads, kad Māris viscaur bija pirmais.
Pavasarī viņš atzīmēja savu divdesmit pirmo dzimšanas dienu. Drīz pēc tam kļuva par Eiropas čempionu, uzvarēja pasaules meistarsacīkstēs un 22. augustā kļuva par pirmo
olimpisko čempionu BMX vēsturē. Bet šī zelta vēsture aizsākās pirms divdesmit gadiem, pateicoties BMX pionierim Latvijā, Valmieras skolotājam Jānim Siliņam un viņa
domubiedriem. Savukārt Rīgas Medicīnas institūta studente, šķēpmetēja Inese Jaunzeme bija pirmā latviešu sportiste, kas savulaik Melburnā izcīnīja olimpiskās čempiones titulu, un šī tradīcija, būt labāko vidū, joprojām tiek uzturēta. Atēnu vicečempions Vadims Vasiļevskis Pekinā startēja nevesels, bet trenerei Valentīnai Eidukai bija vēl viens trumpis- Universiādes čempions Ainārs Kovals, kurš savu sudraba metienu paveica tāpat kā savulaik Jānis Lūsis, pēdējā mēģinājumā sasniedzot personisko rekordu – 86,64m. Negaidīti izcila olimpiskā debija. Mūsu smagākā cerība Pekinā neapšaubāmi bija dobelnieks Viktors Ščerbatihs – olimpiskais vicečempions, pasaules čempions, pieckārtējs Eiropas čempions svarcelšanā. Šoreiz bronza, kas man (G. Jākobsonam) šķita zelta vērtē, bet Viktoram acīs mirdzēja asaras, bija cerējis uz zeltu. Latviju Pekinā pārstāvēja delegācijas dalībnieku rekordskaits – četrdesmit deviņi, un mums tika viss medaļu komplekts – zelts, sudrabs un bronza. Visvairāk medaļu guva amerikāņi – 110. Visvairāk zelta godalgu – 54 – bija mājiniekiem, kas bija paveikuši milzīgu darbu šīs spēles organizējot. Ja vēl pirms spēlēm sporta pasaule tika baidīta ar Pekinas smogu un visādām citādām briesmām, tad šo spēļu rezultāti – 43 jauni pasaules rekordi un 132 olimpiskie rekordi – skeptiķiem ātri vien lika pieklust. Turklāt amerikāņu peldētājs Maikls Felpss viens pats izcīnīja astoņas zelta medaļas un laboja septiņus pasaules rekordus. Protams, to sekmēja arī lieliskā infrastruktūra, sporta būves – Pekinas „Nacionālais ūdens sporta centrs”, olimpiskais stadions „Putna ligzda” un daudzi citi arhitektūras šedevri. „Izcilas spēles,” tā noslēguma ceremonijā sacīja Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Žaks Roge. Atliek vienīgi piekrist. Pekinas divdesmit devītās vasaras olimpiskās spēles man (G. Jākobsonam) šķita izcilākās no tām, kurās man bijusi
iespēja būt klāt.

XXX olimpiādes spēles – LONDONA, 2012. gads

Pirms četriem gadiem (2012. gads) Londonai uz lūpām zaigoja Temzas smaids un bija par ko. Apvienotās Karalistes metropolē olimpiādes spēles risinājās jau trešo reizi. Piedalījās dalībnieku rekordskaits – 204 valstis ar aptuveni 10 500 sportistu. Te pirmo reizi arī notika olimpiskās sacensības boksā sievietēm. Arī Latvijai nebija iemesla noskumt. Mums bija vislielākā iespējamā sportistu delegācija šķēpa mešanā (seši dalībnieki), divi pāri pludmales volejbolā vīriešiem un trīs sportisti BMX riteņbraukšanā vīriešiem. Kopējais dalībnieku skaits viens no lielākajiem spēļu vēsturē – 46. Tostarp arī sešdesmit piecus gadus vecais šāvējs Afanasijs Kuzmins, kuram tās bija devītās olimpiskās spēles. Es (G. Jākobsons) visstiprāk turēju īkšķi par šķēpmetējiem. Kopā ar komponistu Aināru Vildi pat sacerējām dziesmu „Olimpisko medaļu lietus”. Bet Fortūna no mūsu škēpmešiem novērsās. Vadims Vasiļevskis – 38.vietā, Ainārs Kovals- 17.vietā, divdesmitgadīgais Zigmunds Sirmais palika bez rezultāta. Arī dāmas neiepriecināja. Ja vēl deviņpadsmitgadīgā Līna Mūze sasniedza gandrīz sešdesmit metrus, tad pieredzējusī Sinta Ozoliņa-Kovale palika divdesmitajā vietā. Vienīgā, kas ietika
finālā, bija Madara Palameika – 60,73m un astotā vieta. Tāllēcēja, Latvijas rekordiste Ineta Radēviča debitēja Atēnu olimpiskajās spēlēs, un kā jaunā māmiņa startēja Londonā. Startēja godam – 6,88m, līdz medaļai pietrūka vien viens centimetrs. Divkārtējā pasaules čempione amerikāniete Britnija Rīza aizlēca 7,12 m tālu un kļuva par olimpiskās zelta medaļas īpašnieci. Pludmales volejbolā no Mārtiņa Pļaviņa un Jāņa Šmēdiņa, kas bija izlikti ar septiņpadsmito numuru, medaļu neviens negaidīja. Viņi paši arī ne. Bet Mārtiņš ar savu turku spēles prasmi un Jānis ar klasiskā volejbola pieredzi pierādīja, ka ir vieni no labākajiem pludmales spēlētājiem pasaulē – bronzas godalga. Turklāt Mārtiņu Pļaviņu atzina par olimpiskā turnīra labāko aizsardzības spēlētāju. Savukārt Māris Štrombergs BMX sacensībās kļuva par vienīgo divkārtējo olimpisko čempionu Latvijā individuālajā distancē. „Šie man bija visnozīmīgākie mači. Lielāku sacensību vairs nebūs,” tā pēc triumfa Londonā sprieda pirmais BMX olimpiskais čempions pasaulē. Būs, Māri! Būs! Un jau pavisam drīz. RIO, kur Tu atklāšanas parādē nesīsi Latvijas karogu un mēģināsi kļūt par olimpisko čempionu trešo reizi. „Labas lietas ir trīs,” saka latvieši un tic tavai veiksmei, pieredzei un meistarībai
Londonā.

XXXI olimpiādes spēles – RIODEŽANEIRO, 2016. gads

Šodien 2016.gada 31.jūlijā atvadāmies no pirmsolimpiskā jūlija, lai sveiktu olimpisko augustu, kad RIO notiks XXXI olimpiādes spēles. Milzīga izgāšanās. Finanšu katastrofa, nepabeigta metro līnija, nabadzība, noziedzība, Zikas vīruss, prezidentes Rusefas impīčments, dopinga sērga, terorisma rēgs, Olimpiskā ciemata ķibeles. Kādi tik briesmu stāsti nav dzirdēti par šīm pirmajām olimpiskajām spēlēm Dienvidamerikā, pirmajā portugāliski runājošajā valstī. Jā, olimpiskā jezga ir visai skarba! Bet man (G. Jākobsonam), esot gan vairāk, gan mazāk sākotnēji peltās olimpiskās spēlēs, gribas sacīt un ticēt, tas vilks nemaz nav tik briesmīgs kā tiek mālēts. Spēles būs! Un tajās būs aptuveni divpadsmit tūkstoši atlētu. Būs pārstāvētas vairāk nekā divsimt valstis. Būs divkārtējais olimpiskais čempions valmierietis Māris Štrombergs, kas 5. augustā RIO olimpiskajā stadionā ienesīs sarkanbaltsarkano karogu, un aiz tā soļos sportisti, kuru tērpus rotās uzraksts „Latvija”, gan slavenības, gan arī debitanti. Viņu pulkā Latvijas izlases jaunākā dalībniece septiņpadsmitgadīgā burātāja Ketija Birzule, kas jau otro nedēļu ir Brazīlijā, kā arī mūsu cienījamākā maratona skrējēja jūrmalniece Jeļena Prokopčuka, kura olimpiskajās spēlēs atgriežas pēc divpadsmit gadu pārtraukuma un šoruden svinēs savu četrdesmito dzimšanas dienu. Olimpiskās spēles – tās ir
olimpiskās cerības. Kālab šobrīd ar ticību un cerību neminēt tādus sporta veidus kā vieglatlētika, BMX, cīņas sports, svarcelšana, pludmales volejbols un, kas zina, varbūt arī vēl kādu citu, kurā godam startēs latviešu sportisti un ne tikai no Latvijas. Lūk, Īriju akadēmiskajā airēšanā pārstāvēs Santa Pušpure, Turciju pārstāvēs smaiļotāja, Eiropas čempione Lāsma Liepa, iespējams būs arī Norvēģijas čempione šosejas riteņbraukšanā Vita Heina. Protams, RIO spožākā rota solās būt jamaikietis, seškārtējais olimpiskais čempions un pasaules rekordists 29 gadus vecais Useins Bolts, kurš, spītējot likstām, gatavs aizstāvēt visus savus olimpiskos titulus, lai neparasti spožo karjeru beigtu pēc nākamā gada pasaules čempionāta Londonā. Es (G. Jākobsons) ceru un ticu, ka RIO neatkārtosies nekas tāds, kas savulaik notika Minhenes olimpiskajā ciematā vai arī Atlantas olimpiskajā parkā. Es ceru un ticu, ka RIO dzims simtiem personisko un desmitiem nacionālo olimpisko, arī pasaules rekordu. Es ceru un ticu, ka ne viena vien olimpiskā godalga atceļos arī uz Latviju. Šis bija pēdējais, trīsdesmit pirmais „ Olimpiskais zibsnis” 31. jūlijā, pošoties uz XXXI olimpiādes spēlēm Riodežaneiro, Brazīlijā. 31.07.2016.