Mūsdienu olimpisko spēļu idejas autors Pjērs de Kubertēns ļoti vēlējās, lai olimpiskās spēles notiktu viņa dzimtajā pilsētā Parīzē, un tas otro reizi īstenojās 1924.gadā, kad tur risinājās VIII olimpiādes spēles. Jau, cīņā par tiesībām tās sarīkot, Francijas metropole bija apsteigusi ne tikai Romu, bet arī Losandželosu un Riodežaneiro. Spēļu popularitāte pagājušā gadsimta sākumā kļuva aizvien jaušamāka, un arī Parīze pārspēja iepriekšējos rekordus gan valstu, gan dalībnieku skaita ziņā. 1924.gadā startēja aptuveni 3000 sportistu no 44 pasaules valstīm, sacenšoties 126 disciplīnās. Medaļu lauvas tiesa tika amerikāņiem – 99, to skaitā 45 zelta, francūžiem 38, somiem 37 godalgas. Zīmīgs ir fakts, ka Latviju šajās olimpiskajās spēlēs pārstāvēja vairāk nekā 40 sportistu, to skaitā 15 futbolisti. Šīs bija pirmās olimpiskās spēles, kurās piedalījās Latvijas komanda, gan neizcīnot nevienu godalgu. Lielākie panākumi bija svarcēlājam, sporta biedrības „Krauze” pārstāvim Kārlim Leilandam, kurš izcīnīja 5.vietu pieccīņā – raušanā ar vienu roku, grūšanā ar vienu roku, spiešanā ar abām rokām, raušanā ar divām rokām un grūšanā ar divām rokām, summā paceļot 497,5 kilogramus. Drīz pēc Parīzes spēlēm noteikumi mainījās un no programmas svītroja abus vienrocīgos vingrinājumus. Ja Parīzē sportisti būtu sacentušies trīscīņā, tad Leilands saņemtu bronzas medaļu. Jāpiebilst, ka divus gadus iepriekš Kārlis Leilands kļuva par Pasaules vicečempionu smagajā svarā un bijis arī pieckārtējs Latvijas meistars. Viņš sekmīgi startēja arī nākamajās olimpiskajās spēlēs 1928.gadā Amsterdamā. Savukārt divkārtējais Eiropas čempionāta bronzas laureāts cīkstonis Alberts Zvejnieks divos olimpiskajos startos iekļuva pirmajā desmitniekā.