Somijā spēles bija jārīko jau 1940.gadā, bet tās tika atceltas Otrā pasaules kara dēļ. Šoreiz Helsinki, par tiesībām rīkot olimpiskās spēles, apsteidza sešas pilsētas- Čikāgu, Detroitu, Mineapoli, Filadelfiju, Amsterdamu un mūžīgo olimpisko kandidāti Losandželosu. Dalībnieku skaits olimpiskajās spēlēs joprojām auga, un Helsinkos jau startēja tuvu pie pieciem tūkstošiem sportistu un to vidū pirmo reizi arī Padomju Savienības sportisti, kuru uzdevums bija viens- neoficiālajā vērtējumā apsteigt amerikāņus. Cauri skarbajam sportistu atlases sietam izgāja aptuveni deviņi simti olimpisko pretendentu, arī desmit Latvijas sportistu. Olimpiskajās sacensībās piedalījās vien četri mūsu sportisti- soļotājs 38 gadus vecais Aiviekstes zemnieks Pēteris Zeltiņš, kurš bija divkārtējs PSRS čempions, 25 gadīgais četrsimt metru skrējējs Edvīns Pīlāgs un 18 gadīgais basketbolists Maigonis Valdmanis, kā arī lodes grūdējs un diska metējs Oto Grigalka, kurš bija dzimis Madonas pusē, bet dzīvoja Maskavā. Grigalka tūlīt aiz amerikāņiem palika ceturtais lodes grūšanā – 16 metri 78 centimetri. Zeltiņu diskvalificēja. Pīlāgs, pārmocīts atlases sacensībās, startēja vāji. Valdmanis komandā spēlēja pret Bulgāriju. PSRS izlase piekāpās vienīgi amerikāņiem, saņēma bronzas medaļas, tikai Maigonis palika bešā. Viņam paredzēto medaļu kabatā bija iebāzis kāds no tā laika sporta kolekcionāriem. Bet, kas attiecas uz komandas vērtējumu, tad iecerētais padomju sporta triumfs izpalika. Lai gan darbā tika laista dubultā grāmatvedība, tomēr amerikāņu pārsvars nebija apšaubāms. ASV komandai 40 zelta, 19 sudraba, 17 bronzas medaļas, kopskaitā 76. PSRS izlasei 22 zelta, 30 sudraba un 19 bronzas godalgas, kopā 71 medaļa. Tālākajās vietās medaļu skaita ziņā Ungārija-42, Zviedrija-35 un Itālija- 21.