1955. gada 19. jūlijā SOK sesijā Parīzē par XVII olimpisko spēļu mājvietu tika izraudzīta Roma, kas uzvarēja, konkurējot ar Detroitu, Mehiko, Briseli, Budapeštu, Tokiju un Lozannu. Jāpiebilst, ka Romai bija uzticēts rīkot olimpiskās spēles jau 1908. gadā, taču 1906. gadā Vezuva izvirduma dēļ tās nevarēja notikt Itālijā, un pārceltas uz Londonu. XVII Olimpiādes spēlēs PSRS izlases sastāvā piedalījās seši Latvijas sportisti, un visi ieguva medaļas. Viņu vidū arī slavenā paukotāja Sergeja Habarova dēls Bruno, un, būdams pasaules čempions paukošanā ar špagu, izcīnīja divas bronzas medaļas, vienu no tām komandu sacensībās. Rekordliels latviešu skaits bija PSRS basketbola komandā- četri. Mūsu izcilajai trijotnei – Valdim Muižniekam, Jānim Krūmiņam un Maigonim Valdmanim šoreiz bija pievienojies arī 183 centimetrus garais VEF aizsargs Cēzars Ozers. Arī šoreiz PSRS izlase amerikāņiem klāt netika un trešo reizi nācās samierināties ar sudraba medaļām. Dažos gados no iesācēja par olimpieti bija kļuvis arī deviņpadsmitgadīgais riteņbraucējs Imants Bodnieks. Romas olimpiskajās spēlēs startēja vēl vairāki sportisti gan ar latvisku izcelsmi, gan latviskiem vārdiem, kuri nedzīvoja Latvijā. Viņu vidū kārtslēcējs Jānis Krasovskis, šķēpmetēja Elvīra Ozoliņa, kas kļuva par olimpisko čempioni šķēpmešanā, vieglatlēti Edvīns Ozoliņš un Juris Laipeniek, kā arī Latvijā dzimušie Austrālijas peldētāji – māsa un brālis Ilze un Jānis Kondrāti. Jānis XVII olimpiādes spēlēs ieguva divas medaļas- zelta un bronzas, Ilzei – sudraba godalga. Jāpiebilst, ka divus gadus pirms olimpiādes 24 valstu žurnālistu aptaujā Jāni Kondrātu atzina par otro labāko sportistu pasaulē, bet īsi pirms spēlēm viņš saņēma Holmsa balvu kā Austrālijas kontinenta labākais sportists. Bet māsai Ilzei vienu brīdi piederēja pat seši pasaules rekordi individuālajās distancēs.