XXII olimpiādes spēles notika 1980. gadā Maskavā un tās bija pirmās un vienīgās olimpiskās spēles, kuras rīkoja PSRS. Tāpat šīs bija pirmās spēles, kas notika austrumbloka valstīs un sešām valstīm tās izrādījās pirmās olimpiskās spēles to vēsturē. Olimpiskās regates sacensības piedāvāja organizēt Latvijai Rīgas jūras līcī, taču tā laika Republikas vadošās amatpersonas, kā arī sporta vadība, baidīdamās no lielās atbildības, no šīs izdevības atteicās. Igauņiem tā izrādījās kā medusmaize un viņi sarīkoja olimpisko regati Tallinas līcī. Taču Latvijas klātbūtne olimpiskajās norisēs bija jūtama daudzviet Maskavā. Pa tās ielām, kā olimpiskais transports, ripoja RAF mikroautobusi “Latvija”. VEF izgatavoja tiesāšanas un informācijas aparatūru, kā arī telefonu centrāles. Arī Maskavas olimpisko spēļu emblēma ir Rēzeknes mākslinieka Vladimira Arsentjeva roku darbs. Šo spēļu dalībnieku skaits bija samērā neliels, nedaudz vairāk par pieciem tūkstošiem sportistu no 81 valsts, jo 65 pasaules valstis olimpiādi boikotēja, protestējot pret PSRS iebrukumu Afganistānā. Maskavā startēja trīspadsmit Latvijas atlēti, atgriežoties Rīgā ar trīspadsmit olimpiskajām godalgām. Ikvienu no mums iepriecināja Ventspils zelta puisēns un Māra Grīva audzēknis divdesmit vienu gadu vecais Dainis Kūla, kurš “Lužņikos” aizlidināja šķēpu 91 un 20 centimetru tālumā un kļuva par olimpisko čempionu, turpinot latviešu šķēpmetēju izcilās tradīcijas. Sieviešu basketbola turnīrā PSRS izlase ar pretiniecēm rotaļājās kā kaķis ar peli. Finālā tika pārspēta Bulgārija ar 104:73, un Uļjana Semjonova atgriezās mājup kā divkārtēja olimpisko spēļu uzvarētāja. Zelta spēlē viņa guva 27 punktus. Pēc neveiksmes Monreālā PSRS volejbolisti bija uzvarējuši visos lielākajos turnīros – Pasaules čempionātā, divreiz Eiropas meistarsacīkstēs, arī Pasaules kausā un panākumi neizpalika arī Maskavā. Mūsu “Radiotehniķa” spēlētājs Pāvels Seļivanovs saņēma zelta godalgu. Par olimpisko burāšanas čempionu kļuva leģendārā Jevgēņija Kanska un Laura Pavlova audzēknis, divkārtējais Eiropas čempions Aleksandrs Muzičenko, startējot kopā ar kijevieti, divkārtējo olimpisko čempionu Valentīnu Mankinu. Pirmo reizi olimpiskajās spēlēs PSRS izlasi komandu sportā pārstāvēja tikai latviešu airētāji- četriniekā ar stūrmani Dzintars Krišjānis, Juris Bērziņš, Artūrs Garonskis, Dimants Krišjānis un Žoržs Tikmers. Rolanda Sproģa audzēkņi priekšā palaida vien Vācijas Demokrātiskās Republikas laivu un kļuva par olimpiskajiem vicečempioniem. Džudists, 1978. gada Eiropas čempions, Aleksandrs Jackevičs saņēma bronzas medaļu, bet par savdabīgu spēļu rekordistu kļuva Jelgavas peldētājs deviņpadsmitgadīgais Aleksandrs Miskarovs. Viņš pagaidām ir vienīgais Latvijas sportists, kurš uz pjedestāla kāpa trīs reizes, izcīnot divas sudraba un vienu bronzas medaļu. Es (G. Jākobsons), būdams akreditēts Maskavā, sagatavoju Latvijas Radio piecdesmit četras reportāžas, taču par čempionu nekļuvu. Izskanēja vien piecdesmit trīs, jo pēc ilgas spriešanas toreizējā radio vadība vienu no manām reportāžām, proti, no Olimpiskā reliģijas centra ēterā nepalaida.